Virtuvē ir joma kurai neesmu tā nopietni klāt ķēries - saldie ēdieni.
Gaļu uzcepināt - tā svēta lieta, a vot saldo samargot - slinkums ...
Tomēr palēnām, palēnām nolēmu saņemties un sākt kaučko no saldo gatavošanas apgūt un viena no saldo ēdienu izejvielām ir olas. Pautos ir spēks brāl' pautos. Un atkal nonākam pie aplauziena.
Olas kā tādas var nopirkt da'jeb'kur, bet ... labas olas ir jāmeklē !
Kur sāpe ?
Sāpe kā parasti ir tajā kapitālismā - ka viss tiek tendēts uz minimālu pašizmaksu, minimāliem darba resursiem un maksimālu peļņu. Jebšu prasti sakot tās nabaga dējējvistas baro ar sūc'viņu'zin' kādu drazu, ka tikai olas dētu ... un rezultāts - a rezultātu var katrs "saost", jā, jā tieši saost, jo "širpotreba" olas smird. Neesmu pārtikas tehnologs vai putnkopis, nezinu kāda draza tiek barota, bet domājams, ka kaučkādi lētie zivju milti ahūnos daudzumos, jo olas konkrēti voncī ... Pamēģina kaučvai klasisku bezē uztaisīt un vaniļas cukurs saujām jāber lai to smirdoņu atsistu.
Un tā nu sanācis, ka nākas vien meklēt "mazās bodītes" un viens no ieteikumiem iraida iesist navigātorā ciparus
56.84980 24.20245 kas pepelacu aizvadīs līdz ...
Šis "Co Priedes" veikaliņš ir vietējās dējējvistu fermas pārziņā, kur olas tiek perētas jau 40+ gadus,
tā teikt šamie ne pirmo gadu olas ražo un "zin drēbi".
Caur "paziņu paziņām" arī man šo vietu ieteica, ka tur esot dabūjamas olas kas tiešām ir olas.
Un visa sāls esot, ka kantorīts iziet tieši uz kvalitatīvu olu tirgošanu ko dējušas vistas, kas ēdušas graudus, ko paši audzē bez "ķīmijas piešprices". Olām lielāka uzturvērtiba ir pirmās piecas dienas pēc izkrišanas no vistas. Tāpēc vērts ir izbraukt pāris km aiz Rīgas un nopirkt svaigas.
Un rezultāts tiešām ir "kā vajag" - olām nav "zivs smacinieka", dzeltenums dzeltens un izmēri pieejami divejādi: lielais pauts vai mazāks pauts.
Ja sanāk braukt gar Ķekavas pusi iesaku novērtēt ...
Pilsētbērnam vajag takš izglītoties no kurienes tās olas īsti nāk ...
Sagaidam fermas saimnieci Kristīni un ekskursija var sākties ...
es trāpījos laikā, kad jauno cāļu pieveduma vēl nav, tamdēļ šo "posmu izlaižam".
Pirmais pārsteigums ir, ka dējējvistu cāļi tiek pirkti no Čehijas, jo izrādās ka Latvijā neesot uzticama cāļu ražotāja,
kas garantētu desmitiem tūkstošu cālēnu piegādi
Pie kam interesanti ir tas, ka cāļus iepērkot jau predefinēti sieviešdzimtes ...
Dējēvstu šķirne esot speciāli izveidota tā ka vistas ir tumšas un gailēni balti,
tad nu pēc izšķelšanās tumšās vistas aiziet darbam, a gailēni tiek utilizēti - skan skarbi, bet tāda nu i tā dzīve ....
Cālēni dzīvojot tanī tur fermā, līdz 2-3 mēnešos sasniedzot dēšanas vecumu, un tad nu vistas tiek pārvestas uz dēšanas fermu ...
Un nāk skarbā atklāsme - vistu fermā nekāda sekasa nava !
Gluži kā klasiskajā teicienā "В СССР секса нет !"
Tā vien tas lopiņš savu mūžiņu nodzīvo ne reizi nejipājies, skarbi ... pat asara birst ... nabaga vistiņas ...
sausa bezkaislīga matemātika ...
Inčīgi ir vistu krātiņi, kur viss ir izplānots ar maksimālu atdevi
i slīpums lai izdētā ola pati ieripotu uz konveijera lentas,
i barības renstele, kas kalpo arī kā jumtiņš, lai vistas neapkakātu olas,
i būru apgaismojums "ar toni".
Lai arī bildē izskatās, ka vista viena otrai uz galvas kāpj, tā gluži nav.
Vienkārši šamējās ir ziņkārīgas un redzot bildētāju vismaz kāds jaunums dzīvē notiek.
Gadās pa kādai spalvai pie olas arī, jo olas apzināti netiek mazgātas, lai saglabātu dabisko aizsargkārtiņu uz čaumalas.
Tamdēļ olas mazgājam tikai pirms lietošanas, nevis pirms likšanas ledusskapī.
ot šitādu milzeņu dēļ ir vērts iegriezties vietējā bodītē
Ir jautājumi vai ierosinājumi, tad rakstam fotoreceptes@fotoreceptes.lv
