Ot garšo tā kraukšķīga miziņa un mīkstais viducis - garšo un viss !
mēģini majās pagatavot - i nisanāk ne tuvu tik garšīgi, ta cepot lūzt pušu, ta no ārpuses apdeg, bet viducis jēls, ta cepini cik gribi, bet ļergans sūdiņš vien sanāk, kur ir sāls ? a sāls ir tamī, ka "katram ēdienam savs kartupelis" un tieši frī gatavošana ir tā lieta, kur visvairāk var just kartupeļu šķirņu atšķirību.
Šoreiz apskatīsim receptūru lai "mājas apstākļos" pagatavotu frī kartupeļus, kas cik nu var garšas ziņā tuvinātos "maķītim". Tiem, kam katrs tupenis eļā varīts būs labs, tiem šo ņemšanos nisaprast, bet, kam vajag tie ...
Sākam ar teoriju...
galvenais kas nosaka frī kartupeļu garšu - tā ir pareiza kartupeļu sķirnes izvēle.
Frī kartupeļiem der tikai tupeņi ar zemu cukura daudzumu, tas pasargā tos no pārliekas sabrūnēšanas cepšanas laikā un pašai kartupeļa struktūrai arī jabūt izteikti stingrai.
Var izplūst teorijās par labāko Jevropas šķirni, kas aug tik siltās vidusjūras zemēs, var piesaukt reti sastopamās vietējās sķirnes Saturna, vai Lēdija Rozeta, vai Kleira, bet nāksies sadzīvot ar skarbo dzīves realitāti, šādas pasugas tupeņus ikdienā nopirkt ir nereāli, jo tie reti tiek audzēti un, ja kāds arī audzē, tad visu ražu nodot čipšu, vai frī pusfabrikatu ražotājiem. Kas tad atliek parastajam mirstīgajam?
Atliek trejas daudz maz "tirgū atrodamas" sķirnes - Asterix, Lambada, Monta ... šamējos ari meklējam ...
par eļļu - frī tupeņus cepina lielās temperatūrās tamdēļ eļļai ir jabūt ar izteikti augstu dūmošanas temperatūru, tā ir temperatūra, kad eļļa karstuma dēļ sāk sadalīties sastāvdaļās un radikāli ietekmēt ēdamā garšu.
Klasiski frī vārīšanai der rapšu (nopērkama praktiski visur) vai palmu eļļa (reti var dabūt), vai arī "eļļa frītēšanai" kas ir rapšu un palmu eļļas sajaukums.
Virtuves aprīkojums - protamistiski, ka atsevišķs frītēšanas katls ar temperatūras regulāciju ir laba lieta, bet, ja piešaujas, var iztikt ar parastu grāpīti un metāla putu karoti.
Gatavošanas process būs ilgs un ietvers :
griezšanu vienādos salmiņos,
skalošanu, lai notek pirmā cietes pļura,
mērcēšanu ledusaukstā ūdeni, lai izvilktos cietes pārpalikums
pirmo vārīšanu "apvalka uzraušanai"
atdzesēšanu, lai apvalka poras aizveras un eļļa netiek dziļāk
un tikai tad gala cepināšanu ...
rēķinamies vismaz ar divām stundām ...
Dodamies uz tirgu tupeņu un eļļas medībās ...
Asterix, Lambada, Monta šķirnes buļbas un eļļa frītēšanai - skan vienkāršī, vai ne ?
bet oj kāds čakars ko tādu dabūt ...
Mizojam tupeņus ...
gribam lielākus - griežam lielākus, gribam "šmaugākus" - griežam plānākus
galvenais lai visi ir daudz maz resnumā vienādi ...
rūpīgi nosusinam katru gabalu - kamdēļ ?
jo ūdens kopā ar verdošu eļļu dod izteiksmīgus apdegumus, pietiek pāris piļu, lai mācība būtu ilgam laikam.
un izklājam jaunu kārtu ar virtuves dvieļiem - lai ir kur likt pirmo vārījumu atdzist ...
slēdzam "gandrīz maksimumu" - elektroriņķim tas ir kāds 5/6 režīms, jebšu ap 160-170C
beram pa porcijām kartupeļus un vāram apaļas divas minūtes ...
un beram plānā kārtiņā atkal uz virtuves dvieļiem atdzišanai ...
kartupeļiem nu ir dabīgi jāatdziest, lai to apvalka poras aizveras un izveido "kažoku",
kas neļaus eļļai iekļūt iekšienē otrajā vārīšanas reizē ...
šoreiz max karstumu 6/6 apakšā, lai eļļa sakarst uz kādiem 180-190C
metam tupeņus pa porcijai eļļā iekšā ...
precīzu laiku te pateikt nevar, jo viss karājas no gabaliņu lieluma un eļļas karstuma
par vidējo var ņemt 4ras minūtes - teiksim man patīk tādi lielāki gabali un cepināju 7tiņas minūtes
kad tie sāk brūnināties cepiens ir gatavs ...
zeltaini frī kartupeļi perfektā izpildījumā !
kraukšķīgi no ārpuses, mīksti viducī bez nekādas treknas eļļas
tālākais jau no katra paša karājas...
kaisam pāri sāli un ēdam tā pat, vai uzmargojam kādu mērcīti, vai liekam pie kāda pamatēdiena ...
nu glupi tie divkājainie glupi ...
Ir jautājumi vai ierosinājumi, tad rakstam fotoreceptes@fotoreceptes.lv
