Šoreizīt taps specifiskāks ēdiens no grūbām - it kā jau kaučkas līdzīgs grūbu biezputrai, bet "šis nav tas, šis ir drugijs".
Ja parastu grūbu biezputru vārot nākas ņemties ar trejām lietām - grūbu lipīgumu, "pelēkzilumu" un sausumu,
tad šoreiz viss taps apspēlēts pilnīgi savādāk :
grūbas neskalos, jo lipīgums nāks tikai par labu,
grūbu zilumu "izbalinās" mērcēšana vīnā,
sausums pazudīs no kreptīga buljona.
Vieni par visām varītēm apgalvo, ka šī recepte nākot no italijāņiem un tas esot orzotto, bet patiesībā šī ir krievu "perlovka" vai "vinnaja kaša s tušonkoj". Sāgas vēstij, ka tieši grūbu ēdieni esot bijuši Pētera pirmā iecienīti un krievu armijas virtuvē grūbas vienmēr ir bijušas "ēdienkartes stūrakmens". Šī gan būs advancētāka versija par pliku grūbu biezputru un ietvers gan vīnu, gan buljonu, gan "gaļas cepuri" kas veidos kopējo ēdiena smeķi, bet rezultāts ir tā vērts.
Jau laikus rēķinamies, ka laiku šis ēdiens aizņems ne vienu stundu vien ...
Izlokam roķeles un ķeramies lietai klāt ...
1. 250g grūbu - pamatam
2. kādi 200grami balta skābuļa
3. pusotrs kilo vistas/tītara kaulu un ādu
4. divi sīpoli
5. burkāns
6. ķiploks
7. mazliet sviesta
8. selerijas sakne
9. kāds pētersīļa zaļums
melnie pipari, sarkanie pipari, smaržīgie pipari, sāls ...
Lai arī 250 grami grūbu skan maz, bet gatavojot tās vairākkārtīgi pieaugs apjomos.
Ak jā - cacas pusdebīlus bābiešu žurnālu "dijetalogus" pārlasījušās loģistiski tūliņ brēks, ka ādas tās ir šausmas, šausmas, hoļesterīns un vēl sazin kādas no pirksta izzīstas pārgudrības izdvesīs, bet vistas/tītarādas šoreiz ir obligāta sastāvdaļa, jo tieši tās piedos gaļas mērcei īpatnējo "ala tušonka" garšu ...
Tagad par ēdiena gatavošanas procesu - kā parasti lielu laiku aizņems buljona vārīšana,
bet paralēli tai notiks grūbu mērcēšana vīnā, tieši šī mērcēšana piedos ēdienam izteiktu "odziņu",
jo visa "fiška" ir tur, ka grūbas netiks apstrādātas ar "pliku ūdeni" - tikai vīns un stingrs buljons
šis apvienojums arī ta' dos izteikto gala garšu ...
Savukārt noslēguma fāzē paralēli taps vārītas grūbas un cepta "gaļas cepure".
Beram grūbas grāpī, lejam glāzi vīna pa virsu un slēdzam uguni apakšā ...
kamēr vārīsim buljonu grūbas "sasūks" vīnu sevī iegūstot izteiktu aromu,
savukārt siltums un vīna skābums palīdzēs "izbalināt" grūbu zilganumu un galu galā tās iegūs zeltainu nokrāsu.
sīpolu var nelobīt - mizas piedos toni buljonam ...
sāli neliekam ! viss buljons taps vēlāk novārīts grūbās un, ja pieliks tagad sāli, tad rezultāts būs parsālīts !
samazinam uguni uz mazliet-mazliet burbuļo, necieši vāku pa virsu un aizmirstam par buljonu uz pusotru stundu ...
ņemam no buljona laukā sīpolu, selerijas un burkāna gabalus - tie visu labumu jau ir atdevuši ...
liekam grūbu katliņu virs uguns un lejam kādus trejus kausus ar buljonu pāri grūbām
kopā grūbu vārīšanās laiku grūši pateikt, te viss no grūbu pasugas un mēnessfāzes karājas,
bet stunda ir jārēķina vismaz ...
Nekur no grāpja tālu nost neejam - vislaik grūbas apmaisam un pa kausam pievienojam buljonu tik klāt
sākumā grūbas buljonu izteikti "sūks sevī" un briedīs apjomos, vēlāk buljonā vāroties taps mīkstas
Pie kam grūbas vāram bez vāka tā, lai buljons vislaik izgarotu - liekais ūdens aizies tvaikā un grūbas gatavosies izteiktā "buljona koncentrātā"
Pie kam tieši tītara/vistas ādas ir tās kas piešķirs ēdienam īpatnēju "kraukšķi"
Skatam
grūbas virst buljonā ko laiku pa laikam apmaisam un papildinam ar jaunu buljona kausu
ādas un gaļa ar sīpoliem vislaik cepas ...
Tā ar laiku pa laikam pieejam pie plīts, visu apmaisam
Tikai tagad pievienojam sāli cik nu kuram prasās.
Te visu labi izsaka bilde - grūbu gabali pateicoties stingrajam viducim satur formu, bet grūbu apvalks ir mīksts
un novirušais buljons kopā ar nenoskaloto grūbu apvalku cieti veido izteikti "ķēpīgu" mērci.
Lūk šis gatavības mirklis ir jānoķer !
Ādas ir kļuvušas zeltainas un "kraukšķīgas" kas piedod īpašu ēdiena "odziņu".
Ir jautājumi vai ierosinājumi, tad rakstam fotoreceptes@fotoreceptes.lv
