Kauč pāris burkas "ziemai" ir jāsagatavo...
Gurķu marinēšana patiesībā ir vienkārša, bet atkal ir sīkumi, kas atšķir labu marinēšanu no "tjap-ļjap gatavs"
Pirmā lieta ko parasti "aizmirst pieminēt", lai gurķis būtu stingrs un kraukšķīgs tas ir jānomērcē "uz nakti" ūdenī
kur fiška to darīt ?
fiška ir tur, ka gurķis ir "no gaisīgām šūnām" veidots un peld ūdenī - ja to iebāzīs "pa taisno" burkā un lies verdošu marinādi pāri tā šūnas "sarausies", zaudēs apjomu un gurķis paliks čokurains kā pipuks pēc peldes aukstā ūdenī ...
"pa nakti" mērcējoties gurķi lēnām "sasūks ūdeni" sevī kļūstot ievērojami smagāki.
šeit arī ir fotoreceptes spēks, ka bildēs var redzēt kā sākumā tie braši peld virs ūdens pēc dienas vairs ne ...
tieši nomērcēti gurķi dos to "īsto kraukšķi" !
tamdēļ neslinkojam ņemam maišeli ar pašu audzētiem gurķiem...
šādi "apgraizīti" gurķi ir daudz smukāki uz skatu, bet galvenais, ka neviens zemes kriksis tai kātiņa vietā nevar aizķerties
un lejam aukstu ūdeni pāri ...
skatam kā tie peld kā pludiņi virs ūdens ...
pēc dienas jau vairs tikai knapi ūdens virsai pieskarsies - tad arī gurķi varēs tapt marinēti
itkā vienkārša lieta - "nomērcēt", bet ja to neievēro, tad nekas patiesi "kraukšķīgs" sanākt nevar
marinādes bāzi veidos trejas lietas :
etiķis - te noder jiptīgā esence
cukurs - da visparastākais
sāls - skatamies lai "ir tīra" bez nekādām joda un citām pārgudrībām piešpricēm
savukārt garšvielas jau "karājas no katra garšas"
klasika protamistiski ir dilles + upeņu lapas + laurulapa + pipars + ķiploks
bet man , ja godīgi, tuvāka ir tāda skandināviski/vāciskā saldasā versija
dilles + čillī + kadiķogas + sinepju sēklas + ķiploks
bet te nu fantāziju var lidināt katrs kā vien grib un vienu burku taisīt "tādu" otru "šitādu"
vienu bērniem otru riktīgiem ugunsrijējiem
te jau ir tas marinēšanas trakuma spēks, ka tiek izveidots kaučkas galīgi ne_tā_kā_veikalā_nopērkams
Personīga piebilde - mūsos katrā ir lietas, kas šķiet pretīgas jau ģenētiskā "šūnu" līmenī.
Bābieši tā saka par sandalēm un zeķēm.
Man savukārt ir ABSOLŪTI nepieņemamas burkas ar nenomazgātu "veikala etiķeti".
Tas ir nevīžīguma, cūciskuma kalngals !
Un pofig cik garšīga ir tā paštaisītā manta, ja es redzu burku ar nenomazgātu etiķeti es pēc definīcijas uzskatu, ka marinētājs ir netīrīgs cūka kā gatavojumus ēst nedrīkst !
Mazgājam burkām nost etiķetes - ibio - MAZGĀJAM NOST !
tagad atkāpe ...
lai marinētie gurķi saglabātos mēnešiem tie obligāti ir jāpasterizē, tobiš jānokauj burkā visi "ļaunie baciļi"
kā to izdarīt te metodes ir trejas :
viena ir "laistīšanās" metode - kad pārlejam karstu marinādi burkās pāri gurķiem, pagaidam kad atdziest, lejam marinādi atpakaļ grāpī, uzvāram atkal un lejam atkal - un šādi trejas reizes ...
otra ir pasterizēšana ūdens peldē, kad toverī ar "plakanu pakaļu" ieklāj dvieli, saliek burkas, pielej ūdeni tā "līdz burku kaklam" un lēnām karsē ...
trešā ir visvienkāršākā - pasterizēt burkas cepenē kurā ir iespēja iestatīt 80C ...
tā kā manā saimniecībā ir pati krutākā AEG cepene kādu vien var iegādāties - es izmantošu šamo !
vispirms liekam tīras burkas un uzkarsējam tās līdz 200C un tad atdzesējam
neko īpašu jau tas nedos, jo tāpat ar rokām tās apgrābstīsim,
bet "dubults neplīst" un būs vismaz apziņa, ka burkas jau ir sterili tīras un viss ļaunais tajās ir apsprādzis ...
es liku kārtīgu bunti ar dillēm, bet noplēsu to smaržīgos galiņus, resnos kātus atstāju - skaitās jau, ka var marinēt "ar visiem kātiem", bet man tas kaučkā nepatīk ...
un liku "sev tīkamo" : ķiplokdaivu, kadiķa ogas, sinepju sēklas, melnos piparu graudus un riktīgi čilī piparus
eksperimentējam paši kā nu vien vēlamies ...
ja izmanto "laistīšanas" pasterizēšanas metodi, tad jēgas no tā nav - etiķi pievienojam "kopējam virumam",
bet es pasterizēšu cepenē + man patīk, ka visur burkās ir "vienāds skābums"
es pēdējos divus gurķus kas "palika pāri" sagraizīju un vēl "pa šķirbām" sabāzīju tā, lai tiešām burkas ir pilnas ...
tā ir otra labas marinēšanas fiška, ka ne grams no "gurķa smeķa" nepazūd,
šis pac "pēc gurķa" smaržojošais ūdens arī taps marinādē izmantots ...
piemetam pārpalikušos diļļu stumbeņus - tie ar savu aromu dos
un beram apmēram uz trejiem litriem šķidruma glāzi ar cukuru
proporcijas visnotaļ "uz katra garšu", bet man patīk, kad cukura tā izteikti vairāk iraida ...
te saka, ka jānoķer mirklis, kad gurķi zaudē savu "košo zaļuma toni" un kļūst tādi kā "blāvāki",
bet patiesībā liekam uz pusstundu un nekļūdīsies ...
tad cepeni izslēdzam, velkam virtuves cimdus, karstās burkas aizgriežam un liekam ar kājām gaisā atpakaļ cepenē lai "uz atlikušā siltuma" mierīgi pāris stundās atdziest ...
kamdēļ griežu riņķī ?
vienkāršī tā var redzēt vāks ir riktīgi aizgriezies vai nē - ar virtuves dūraiņiem rokās to grūti nokontrolēt ...
un kas pats galvenais - šamās ir tik labi pasterizētas,
ka neprasa "pagrabu" vai bezizmēra ledusskapi, kas ir īpaši svarīgi pilsētbērniem
No šī pīīī-pīīī-pīīī auses novīstu ...
Ir jautājumi vai ierosinājumi, tad rakstam fotoreceptes@fotoreceptes.lv
