Dobēs sīpolu laksti jau apžuvuši, skaidrs, ka darbam ir jāsākas ...
Letiņu ausij tas skan neierasti, bet receptūra nāk no vācu zemēm kur Zviebelmarmelade ir klasika ko i' pie gaļasgabala pielikt, i' uz maizītēm smērēt ...
No kurienes ta radusies šī ievārijumošanās ? A lieta tāda, ka vācieši ir baisi knauzeri un izmantos visu līdz pēdējam.
Sīpolus audzējot ir liela sāpe - sīpoli sāk "ziedēt" izveidojot viena resna laksta galā "pušķi" ...
Šeitan var ievērtēt pa kreisi normālu sīpolu un blakus izziedējušos - sīki, glumi un ar tukšiem vidiem ...
A kur liks pārējos maisus ar šiem nelikvīdajiem brīnumiem ?
Ta nu gadu simteņus atpakaļ vācieši izdomāja sīpolus vārīt ievārījumā ko tad vēlāk izmantot kā tādu piedevu "a' visam kam gribam".
Protamistiski šādu mantu var vārīt arī no normāliem sīpoliem, bet klasiski te aiziet visi sīpoli kas citādi taptu izmesti, a tā smuki sagaidīs ziemu zaptes burkās un pie gaļas būs ideāla piedeva.
Ķeramies lietai klāt ...
1. sīpoli - daudz un biezā slānī
2. brūnais cukurs - saldumam un tonim
3. pipari - asumam
4. labs etiķis - skābuma balansam
mazliet sāls ...
Visupirms par sīpoliem kā tādiem - no dobes noņemti sīpoli ir ārkārtīgi sulīgi un tieši šī dabīgā sula arī veidos ievārījuma "šķidrumu", lai maksimāli izmantotu visu labumu kas ir tai sīpolā.
Lai asaru plūdi sākas !
lobam sīpolus, noskalojam un liekam traukā griezšanai ...
Liekam uz plīts un nelielu karstumu apakšā un vāku virsū
nekādas taukvielas vai eļļu nevajag, jo praktiski uzreiz sīpoli sāks suloties un šķidruma būs gana,
tas ar ir "no dobes" ņemto sīpolu spēks.
te galvenais ir mērens karstums lai nekas nepiedegtu, citādāk "dirsā darbs un materiāli" - piedeguša sīpola smārds visu virumu sačakarē pilnībā.
te laiku precīzi pateikt nevar - skatam visu "uz aci"
gribam ievārījumu tādu biezāku, lai uz pankūkas noturas, pasutinam ilgāk
gribam šķidrāku lai ir ar ko cepeti iesmērēt - sutinam mazāk ...
kad vēlamā šķidrība sasniegta, pieberam brūno cukuru - atkal jau precīza daudzuma nav jo pašu sīpolu saldums arī var katram atšķrties
ideja ir izveidot katram savu vēlamo cukura/etiķa balansu ...
un papildus svaigi stampātus melnos piparus un tējkaroti sāls
lielu grāpi uz uguns - iekraujam tajā dvieli, liekam ievārījumu burciņas ar neaizgriestiem vākiem iekšā
un ūdeni apkārt tā, lai ūdens līmenis ir pāris pirkstu tiesu zemāk par kakliņu.
gaidam, gaidam kamēr ūdens sāk viegli-viegli burbuļot, te fiška ir sasniegt apmēram 80C temperatūru un noturēt tās burkas kādu pusstundu šādā temeratūrā lai visi baciļi apsprāgst un virums labi glabājas.
darbs nav grūts bet atbildīgs, jo burkas karstas un uzmanīties vajaga ...
Ir jautājumi vai ierosinājumi, tad rakstam fotoreceptes@fotoreceptes.lv
