Kad klāt ir maijs veikalu plauktos ienākas sparģeļu raža.
Un ja reiz sparģeļi, tad izdomāt lisapēdu divreiz nav jēgas - lai top sparģeļi ar Holandes mērci.
Ēdiens klasiski nāk no sprancijas un vācijas virtuvēm un no Holandes tur tikai nosaukums ko spranči tai mērcei izdomāja ... Pie kam ēdiens ir pašpietiekams un neko "gaļainu" klāt neprasās.
Recepte vienkārša, bet "var iekrist" un iekrist var tieši "uz mērci" kas ir cimperlīga un sačakarēt to var vienā mirklī.
Ak jā - romantiska piebilde par ko runāt ir "tabu", pēc sparģeļu ēšanas ejot pačurāt var atklāt jaunas vēsmas ...
no tā nevajag bīties - nekā veneriska tais sparģeļos nav, vienkārši tā ir tāda dīvaina ķermeņa reakcija un tādam "sparģeļmīzienam" ir jābūt ...
Tomēr šo visu pagatavot nav nemaz tik sarežģīti ...
1. sešsimts gramu sparģeļu
2. treji pauti
3. paciņa sviesta
4. tējkarote vīna etiķa
5. citrons
6. kajēnas pipari
7. parastie pipargraudi
8. jūras sāls
Par sāli - šajos laikos jau katra caca muldēs, ka jūras sāli visur tik klāt ber, jo parastais sāls redz par prastu esot,
tomēr šoreiz tiešām ir jēga iepirkt neattīrīto jūras sāli, jo tas mērcei piedos īpatnēju garšu.
vispirms kausējam sieru un tīram sparģeļus, tad cepam sparģeļus un kuļam mērci
tā kā kopumā laiks aizies kāda pusstunda, ja nesačakarēs mērci ...
sākam ar sviesta kausēšanu - liekam paciņu sviesta mazā grāpītī un nelielu uguni apakšā (elektroriņķim kāds 3/6)
līdz pirkstu var neapdedzinoties sviestā iemērkt ...
rūpīgi noskalojam sparģeļus - kas zin cik rokas tos ir apgrābstījušas
ievērojam, ka sparģeļu pamats ir mazliet līlīgā tonī un tā miza ir gana cieta - nogriežam apkaltušo sparģeļa galiņu nost
un šo "lilīgo trešdaļu" stumbra cietās mizas nomizojam ar kartupeļu mizojamo nazi ...
kamdēļ cepam cepenē nevis vāram ? Jo cepene vairāk saglabā "pirmo svaigumu",
vārot sparģeļi daļu sava smeķa tomēr "atdod ūdenim" tamdēļ vārīšana labāk ģeld sparģeļu biezzupām ...
apberam lakstus ar jūras sāli un uzpilinam pa virsu citronsulu
liekam visu 180C uzkarsētā cepenē uz 15 minūtēm ...
šīs mērces ideja ir sakult siltumā olas dzeltenumus ar sviestu biezā krēmveida masā
galvenā problēma ir nepārkarsēt mērci, jo līdzko dzeltenums "izcepas" tā mērce "saiet pārslās"
un atkal iestājas situācija, kad "dirsā darbs un materiāli" un jāsāk viss no gala ...
atdalam trejus olu dzeltenumus - baltumus varam izmantot kaučvai bezē cepumiem ...
bet lai bļodas dibens nesaskartos ar pašu ūdeni.
fiška ir tamī, ka bļoda sils tikai no ūdens tvaikiem lēnām un vienmērīgi uzkarstot
pielejam olu dzeltumiem klāt tējkaroti vīna etiķa un ņemam kuļamo slotiņu ...
šis "pirmais kuliens" ir būtisks lai dzeltenums "atvērtos" un vēlāk spētu kopā ar sviestu izveidot mērces masu
(HVZ kā to procesu zinātniski sauc - kaučkāda tur emulgācija)
kuļot laiku pa laikam paceļam bļodu no grāpja laukā un aptaustam bļodas dibenu - uzmanam lai bļoda nepārkarst !!!
optimāls siltums ir tāds, ka bļoda ir "kaķa siltumā" tas ir ap 39C
nekādu te pārgudru mērierīci nevajag - vienkārši tāds patīkams siltums lai bļodas dibenu turot pirksti nedegtu ...
daram to kādos piecos piegājienos pa nelielām devām iekuļot sviestu olu dzeltenuma masā ...
garšvielu daudzumi te no katra paša atkarājas ...
Ir jautājumi vai ierosinājumi, tad rakstam fotoreceptes@fotoreceptes.lv
