Visiem gadās krist un sāpīgi sasisties - sisties tik tālu, ka kauli lauzti lupatās!
Kā saka, zinātu kur krist - spilventiņu paklātu ... nu tadiņ nokrītot sanāk šaize - sāp - ko tālāk ?
Un tagad visiem "potencionālajiem" kaulu lauzējiem - ģeld palasīt šīs manas domas ...
ko darīt, kad jau ir dabūts "pa kaulim" ?
sāksim ar "vieglu intro" - man ir gana daudzi kas lauzts un daudz nopietnas operācijas bijušas, ar lērumu bleķu implantu kas iraida manī sabāzti un paliks, traumās esmu gulējis ne vienu reizi vien, lai es spētu "uz pirkstiem un rētam" argumentēt savu viedokli ...
kam es šo lapu vispār rakstu ? jo pats tik tikko izmežģīju un lauzu plecu, labi piedzīvoju to, ko nevajadzētu izbaudīt nevienam , bet ... katram ir jāzin ko darit, kad "sūdi nu reiz iraida"
ar domu tās traumas, kas iraida slimnīca Duntes 22
un traumas miesai un ko ar tām darīt ...
Ko darīt dziļos laukos esot ar lauztu plecu ?
uzliks vietējā ambūlancē ģipsi - staigā mēnesi un būs lābī ...
bet visdrīzāk jau paliksi kropls uz mūžu ...
Lasam un iekaļam galvās - es pat izbļaušu to kapslokā
TIKAI TRAUMĀS VAR TEVI SALĀPĪT !!!
aizmirstam sīkās lauku slimnīciņas - aizmirstam par to eksistenci kā sugu !
Tikai un vienīgi traumas ir vieta kur var nebaidoties atdot labot savu miesu !
bet tas ir vēl nekas klausoties bēdubrāļus traumu palātā ...
Vīrs Jelgavas slimnīcā iegūlās ar satriektu ceļgalu - tur šamam kā pagadās celi salāpa un pasaka, ka "pēc pāris gadiem ieliksi (lasam nopirksi) jaunu locītavu" rezultātā 4ri mēneši bezjēgas gultas dzīves un praktiski nekustīgs ceļgals kuru traumās spečuki izglāba, (jo vīrs pats saprata, ka vietējam Jelgavas ārstam ticēt nevar un pieteicās traumās), bet darbs lai locītos celis vēl būs jāiegulda pamatīgs ...
Puisim uzkrīt betona plāksne uz stilba - Kuldīgas ārsti ieliek neatbilstoši tievu kaula implantu, čalim tas salūzt miesā un 8toņi mēneši dzīves "zem astes" ... arī traumu speci kāju salāpīja, bet lāpīja gan stundas 4ras - būs staigātājs ...
Citam lauzts kauls plaukstā, ārste kā pulksteņmeistars ar 2mm skrūvītēm visu saķibina kopā ...
karoč, Traumās speci ir godam un savu darbu cērt ! un cepuri nost šamo priekšā !!!
tomēr ķeramies pie "stāsta iz dzīves" ar visām negatīvajām lietām arīdzan ...
Traumu ārsti nav Dievi un arī šamie pieļauj kļūdas, bet labi ir tas, ka traumu ārstu darbs notiek daudzlīmeņu kontrolē
un, ja pat kāds nepieredzējis "māceklis" palaiž problēmu garām, tāpat "nakts vidū" atskan zvans, ka ziniet, sūdi ir, un velkaties pie mums atpakaļ uz operāciju. Sākumā tas šķiet baisi "nolaidīgi", bet patiesība tas ir oj cik labi, ka tā notiek,
kad "ārsts uzrauga ārstu" ... un lielum lielo Paldies saku tam ārstam, kurš caurskatot ikdienas vājinieku rentgena attēlus pamanīja, ka man tomēr ir nepieciešama operācija !
Nu ja operācija obligāta, tad velkamies nozīmētajā dienā uz traumām ...
aizejam uz uzņemšanu, nokārtojam papīrus, tur pat "aiz durvīm" noņem asinsanalīzes un ved caur gaiteņu gaiteņiem uz nozīmēto korpusu un piedzīvojumi sākas ...
Šis nebūs nekāds rõmantisks stāsts, kā bija, kā gāja ... tikai tādi domu & momentu uzplaiksnījumi "iz dzīves"
1. Gaidīšanas svētki. Saprotams, ja palātas ir pārpildītas, tad ir jāgaida kamēr atbrīvojas vieta, bet nu vai tiešām nevar kāda gaiteņa galā nolikt elementāru galdiņu un salikt ķebļus uztaisot "uzgaidāmo stūrīti", lai gaidītāji var mierīgi piesēst, izlasīt un aizpildīt uzņemšanas papīrus, nevis tupēt pie palodzes mudoties visiem zem kājām?
Es "pie palodzes tupot" nogaidīju 5 stundas līdz tiku palātā, kas ir vēl ātrs rezultāts ...
Vienkārši sakārtojiet to bardaku gaiteņos un atvēliet vietu gaidīšanai !
Tukši pārtikas bidoni NAV vērtīgāki par cilvēkiem kas gaida palīdzību, nav !
2. Internets. Rokas nolauzt, un tur pat salabot, tam IT gudrelim, kurš izveidoja to pieslēgšanās sistēmu, pat nerunājot par to, ka tas mudaks nejēdza uzlikt derīgus sertifikātus, ta vēl ieslēdzis pārmudrītu trafika uzskaites paneli.
Gribas pajautāt vai tiešām tas duriks domā, ka pacientam, kam lauzti kauli, interesē cik notērēti ienākošie un izejošie baiti ? Ar mietu padzīt IT daļas liekēžus un savest visu kārtībā, lai darbotos viss maksimāli vienkārši un prasti - vienkārši atvērts vaifaja tīkls pacientiem un viss.
Kad pašam kauli lauzti, tad "caur sāpēm" nācās palīdzēt bakstīt citiem vājiniekiem setingus lai tas idiotiskais tīkls "aizietu". Ja kāds iedomājas, ka internets ir baiga ekstra, tad aplauzieties, visiem, pilnīgi visiem vājiniekiem bij smārtfonis un tabletes līdzi, tamdēļ nevajag atņemt iespēju pacientam komunicēt ar savējiem viena IT mudaka dēļ.
3. Ūdens. Vārīts ūdens čaiņikā protamistiski ir klasika, bet vai tiešām 21majā gadu simtenī neatradīsies neviens dzeramā ūdens piegādātājs, kurš uzliks katra korpusa gaiteņos pa kādam dzeramā ūdens bidonam ?
4. Tīrība. Māsiņas visu berž riņķī un apkārt. Patīkami, ka telpās nav "slimnīcas smirdoņas". Veša tīra, gultu matrači pēc mīzaliem nesmird, galdiņš regulāri tiek tīrīts. Pat līdzpaņemtais diršpapīrs izrādījās lieks, jo atejas slimnīcā ir kā vajag.
5. Totāla necieņa pret pacienta privātumu. Nu velns parāvis anesteziologi, ar kuru galu jūs domājat ievelkoties pārpildītā palātā un formāli uzdodot savus "anketas" jautājumus?
jūs ko domājat?, ka kautviens ies citu priekšā klāstīt, oj jā man triperis pavasarī ārstēts, aknas nodzertas un pagājušo nedēļu hlamīdijas atrada ?
Un tikai nevajag muldēt, ka visā slimnīcas korpusā neatradīsies viena telpa pārrunām, kur "aci pret aci" pacientam izrunāt ar ārstu visu kā ir. Šī nu ir lieta kas ir obligāti jāievieš, ka anesteziologs aptaujāt pacientu drīkst tikai un vienīgi privāti !
6. Ķirurgi. Es saprotu, ka jums pacients ir tikai 1000+1mais vājinieks, kurš ir jāuzstutē uz pekām, bet pacientam, kā cilvēkam, operācija ir pamatīgs "piedzīvojums". Pie kam tāds piedzīvojums, ka no bailēm "čuriņa raustas".
Ķirurgi - neesat "pliki speciālisti" esiet ārsti. "Vienmēr runājiet ar pacientu" !!!
Tas prasīs tikai pārdesmit sekundes laika, bet tas būs tikai "cilvēcīgi".
7. Personāls operāciju telpā. Diez ir kāds veids kā var vienkāršāk pateikt "Turiet mutes" !
Nu nav pacientam jādzird jūsu savstarpējie dialogi - "oj, a ko šitas nestrādā". Bļāviens !!! tas ir tas pats, kas autoservisā divi mehāniķi klienta priekšā muldētu "a huļi te bremzes ļurkājas?, - da sūds ar visu pietrīsies" ...
Vienkārši vai nu sagaidiet kamēr pacients "atrubas", vai turat muti - jūsu vāvuļošana nav pacientam jādzird.
9. Inkvizījijas āķis operāciju telpā, nu es saprotu, ka gan jau kaučkam vajadzīga lieta,
bet nu vai tiešām nevar uzvilkt tam virsū kādu "tupeļapvalku" lai tas nekarājas pacienta acu priekšā ?
Nav tā romantiskākā lieta ko aplūkot pirms atplīsiena, pie kam, redzot neveiksmīgos dībeļurbumus skrūvējot to zvēru pie griestiem, tā vien domā ... ot piekārs mani pie āķa un, ka jebīšos es uz zemes ar visu to uzparikti!
10. Pilnā narkoze ir dīvaina lieta. Parasti vienkārši "pārtrūkst filma" un viss, bet gadās. ka smadzenes kaučko brīvgaitā sapņo - šoreiz man tā trāpījās, dīvaina pamošanās bij'
11. Sāpes, sāpes sāpītes. Pāris stundas pēc narkozes athodņaka sāpes ir klāt, bet, lai cik nebūtu dīvaini,
saskrūvētais un salāpītais plecs sāp ar kārtu mazāk nekā izmežģījums kā tāds.
Pirmā nakts pēc operācijas tāpat būs "baltā", bet visumā māsiņu dotās prestāpju drapes un šprices palīdz.
12. Katetri vēnās. Da' murgs kaučkāds - "paveicās", ka katetrs elkoņa locītavā sāka sāpēt tā, ka salāpītais plecss sīkums vien likās. Vispār katetrs locītavā ir baisi nepraktisks, jo ievērojami samazina kustības, pēc iespējas prasam lai liek vēnā tuvāk plaukstai.
13. Māsiņas. Māsiņas cenšas, tiešām cenšas palīdzēt tiem vājiniekiem cik var, bet kā jau parasti, viena PMSaina var sabojāt iespaidu par visu slimnīcu. Nu ja esi nedabujusi un nikna, tad sēdi "aiz letes" un pat nerādies pie pacientiem,
tā jau sūdīgi un ja vēl šņācoša un pirkstus mētājoša māšele sāk sprēgāt, tad kašķis iet vaļā.
Bet māsiņas traumās ir foršas. Džinkstošs Paldies jumsim.
14. Pīpotājiem būs grūša dzīve. Pipot tikai laukā un 22:00 durvis ir ciet, par cīgas izvilkšanu atejā var aizmirst, pa galvu dabūs, ka maz neliekas, galīgi nikotīna atkarīgie var laicīgi gādat sev kaudzi ar plāksteriem.
15. Kā jau visur, arī pacientu vidū valda savi nerakstītie likumi, no sērijas te nevienu nekrata, kas tu esi dzīvē, te visi ir vienādi,
staigājošie palīdz guļošajiem,
neuzbāzies ar jautājumiem - gribēs pats pateiks kas un kā,
pats negribi ēst pajautā vai kāds cits negrib,
tīri tādas sīkas sadzīvošanas lietas ...
Visi pacienti tiek predefinēti uzskatīti par maniakāliem psycho, kuri nu to vien darīs kā ar dakšiņām bruks virsū.
Totālākā "rudimentālā tizlība" no kuras traumām ir jākratas nost nekavējoties.
Tikmēr ņemam vien savu dakšiņu un nazi līdzi. Sāli un piparus arī neaizmirstam.
17. Ēdiens. Īsi un konkrēti - pavāru ziepēs !!!
Nu ja nejēdz gatavot, tad nelien pie grāpjiem. Visi, pilnīgi visi, bēdubrāļi kam jautāju par ēdienu izteicās tā,
ka izlaižot lamuvārdus, kapa klusums vien būtu. Pilnīga un galīga laža, pat neiet runa par "ēdienkarti kā tādu", visi tak saprotam, ka neviens asiņainu steiku slimnīcā nepiedāvās, bet nu velns parāvis
arī auzu pārslu biezputru var pagatavot maigu un tumīgu, ūdeņainas pļurzas vietā,
makaroniem ar gaļu nav jābūt saķepušiem cietos klučos,
rīsu sautējumam ir jābūt irdenam, nevis kā iebira katlā tā labi ir.
Nevīžība un paviršība - lūk divi vārdi, kas izsaka visu par traumu virtuvi.
paši ēdieni kā tādi pat būtu pieņemami, bet arī tie ir jāprot pagatavot !
Kā zināms, jo "prastāks" ēdiens, jo lielāku pavāra viedumu tas prasa.
18. Kafiju traumās nesagaidīt, automāts HVZ kur un "vienrocim" esot ir visai problemātiski to dziru līdz palātai dabūt, uz kruķiem esošam vispār čau. Vai nu ar žēlabainu skatu lūdzam kapiju no māsiņām, vai gādājam savu kapijas kannu.
19. Pārsēju un šinu bodīte. Tur pat traumu teritorijā ir maziņš veikaliņš, kur iepirkt fiksējošos pārsējus. Un to apmeklējot sagaida patīkams pārsteigums, izrādas Latvijā pastāv kantorīts "Ortopēdija" kas ražo šeitan uz vietas pārsējus. Manai traumai domātais "Dezo pārsējs DP-3" ir ļoti ērts un "parocīgs".
Atbalstam vietējo preci !
20. Vecais labais dzīvsudraba termometrs valda. Ar elektronisko "pīkstuli" tikai nosaka ir vai nav "temperatūra",
a ja ir, tad cik ir pateiks oldskūlīgais termometrs padusē.
21. Sektantu sērga. Nu kā ? Kā caur kurieni salien tās zombētās vecenes, kuras lien cauri visām palātām gvelzdamas savus ticības murgus ?!!! Ticība ir katra intīma padarīšana un ta nav jākrata visiem apskatei ! Kad tev jau tā sūdīgi, tad vēl trīs zombiju murgus klausīties pat prātā nenāk. "Staigājošie" vēl var pasūtīt un aizmukt, a ko darīt "guļošajiem" ? Tik ar kruķi dzīt tās slimās idiotes. Konkrētu ThePizdi izrakstīt tam personālam kurš pieļauj šo slimo zombiju nokļūšanu telpās.
22. A cik tas maksā ? Traumas ir tāda lieta, ko neviens savā dzīvē neplāno, tamdēļ lielāko daļu izdevumu sedz valsts,
pacientam sanāk tik 10mitnieks par nakti un 30nieks par operāciju.
Plānotās operācijas un implanti protamistiski ir cita runa.
Visā visumā traumās guļot dzīve paiet visai vienmuļi, skatoties uz rudens lapām aiz loga tik vien tā prieka kā uzsist pļāpu ar palātas bēdubrāļiem, noskatīties kādu seriālu "par vampīriem" un vienkārši pabakstīties interneta plašumos.
Katram var gadīties ko lauzt, tamdēļ paturam prātā citu pieredzi ...
Vēlreiz paldies Inesei Breidei par salāpīto plecu, paldies māsiņām un cerams, ka vairāk jūsu profesionālajos nagos nenāksies būt !
... ...
... ... ...
Treji gadi pēc pleca lauziena jau apkārt un pienācis laiks ķeselēt laukā dzelžus no manām miesām ...
būtībā manā plecā stāv divas prastas kokskrūves - tik no nedaudz "pārgudrāka" metāla
.JPG)
HVZ kurā mirklī tas notiekas tomēr paceļot auKstāk roku jūtu, ka lieki dzelži ir manī ...
Nu ko, nošpļaunamies un ņemam ka reiz laukā tos bleķus - "piedzīvojums var sākties" ...
domu & momentu uzplaiksnījumi "iz dzīves"
otrā daļa
Kas gan zinās labāk par manī ieborētajām skrūvēm un ko ar tām darīt, kā ārsts kurš tās ir borējis manī. Tamdēļ zvanam traumām, tiekam galā ar telefonijas sistēmu "pogas spaidot", gaidam ašpadsmit minūtes operatora savienojumu ... un piesakam vizīti pie mana traumataloga Ineses Breides ... pieņemšanas laiks atrodas pēc mēneša ...
Ierosinājums un lūgums Traumu reģistratūrai, īpaši tiem cilvēkiem kas pieņem un reģistrē pacientus - runājot ar cilvēkiem cenšaties visu sīki izskaidrot!
Pateikt teikumu "... ierodaties poliklīnikā, kas atrodas traumu teritorijā, pa kreisi dzeltena māja pirmajā stāvā paņemiet reģistratūrā numuriņu, samaksāsiet un tad iesiet tur tur un te un tajā kabinetā ārsts gaidīs ..." prasa vien vienu lieku minūti, bet cilvēkam atvieglo visu "orientāciju telpā un laikā" daudz, jo daudz.
Traumu personālam viss šis process ir pašsaprotams, tomēr parastajam mirstīgajam tā ir sveša pasaule, un paldies_Dievam_ka_ sveša - nevienam nav jāzin kā tais traumās atrast ārstu un kur jāiet un kas jāprasa, tamdēļ skaidrojiet visu sīki un smalki.
Lai arī vizītei pie ārsta ir noteikts konkrēts laiks, neceram, ka mūs precīzi tikos un tikos ārsts sagaidīs uz sarkanā paklāja. Kā teica Bulgākova klasiķis Šarikovs "v očeredj sukini djeti, v očeredj". Un tikai nevajag "pirkstus mētāt" histēriski spiedzot es maksāju, es maksāju, visi tai rindā maksā, un Tu neesi ne ar ko pārāka par citiem - sēdi un gaidi savu kārtu ! Ārsti pieņem, uzklausa pacientus cik nu operatīvi var, bet dzīve ir dzīve un gaidīt nāksies ... Atvēlam visam pāris stundiņas ...
Speros dakteres kabinetā - opā - vienmēr esmu izbrīnā par cilvēkiem ar labu atmiņu, Inese pat atceras mani kā savu "profesionālo skrūvējumdarbu" un "tipiņu ar kaķi".
Profiņš ir profiņš un viss tālākais notiek "kā pa notīm" - vēl papildus rentgens un gala vārds : labs ir, skrūvējam laukā! Tiek izvēlēts operācijas datums un iedots saraksts ar analīzēm kas jāveic pirms tam.
Liriska atkāpe, ārsti ir ar savdabīgu dzīves uztveri un griež "pravdu mātušku" pa skarbo, tamdēļ, lai cik esi gatavs un nobriedis operācijai, vienmēr esi gatavs sadzirdēt par iespējamo lažu kāda var gadīties. Šoreiz man tā realitāte tā maķenīt "iespēra pa pautim". Rokas pašam aug no diezgan pareizās vietas tomēr cik simtu reižu nav gadījies, kad remontu taisot skrūvēm "galva nolūzt"? un ? sūc ar to - vai ne ?! Bet ja ārsts pasaka, ka tāda varbūtība šoreiz arī ir, un, skrūves galvai notrūkstot, kaulā tas atlūzušais dzelzis paliks uz mūžu, brrrrrr skarbi ... Tas tā piezemēja mazliet optimismu, tomēr labāk zināt visus riskus uzreiz, lai gan "jo mazāk zini, jo saldāks miegs".
Operāciju plānojot un gaidot ir vērts padomāt par veselības apdrošināšanu. Apzināti nepieminu kantori kurā pats esmu apdrošināts, jo man par reklāmu nemaksā un apdrošināšanas kā tādas ir dažādu līmeņu, sugu un pasugu. Tas vien, ka "man tak ir apdrošināšanas polise" realitātē var arī neko nedot un par visu tāpat maksāt nāksies, protamistiski "labāk tā nekā nekā". Tomēr neslinkojam, aunam kājas un velkamies uz apdrošinātāju kantori izrunāt visu dzīvajā ar konsultantu, lai noskaidrotu jau laikus kādu polisi, kāda līmeņa, papildus līmeņa un vai vispār to ir vērts iegādāties salīdzinot ar plānotās operācijas izmaksām. Te der ieslēgt "žīdiskuma noti" (nepiesauciet antisemītismu, tas tā mīļi Blaumaņa stilā domāts) un kārtīgi visu izplānot - cik un kādu kapeiku tas man maksās !
Plānota operācija pašsaprotami ir lai arī īslaicīga tomēr radikāla dzīves ritma izmaiņa, jau laikus atliekam visu ko nespēsim darīt... būs kruķainas kājas ? atliec jau laikus visas riņķī apkārt skraidīšanas, būs uzšķērsts plecs un nespējīga roka, jau laikus ieplāno necilāt iepirkuma maisus, lai gan Bongam smilšu maisu arī zobos stiepšu ...
Kā jau parasti, lai kā nu plānotu visu paredzēt nevar. Nedēļu pirms operācijas uzzinu. ka manas ārstes vietā būs ķirurgs-aiztājējs. Redzēsim kā nu būs, redzēsim ...
Asins un urīna analīzes laikus piesakam pie sava ģimenes ārsta, jo bez ģimenes ārsta norīkojuma apdrošinātāji izmaksas nesegs. Visa mūsu sistēma balstās uz šiem "ģimenes ārsta norīkojumiem", tamdēļ paviesoties pie ģimenes ārstes nāksies bieži.
Dienā kad dodamies uz asins ainas analīzēm, stundas 12mit neko ne ēdam, ne dzeram (tikai tīru ūdeni mazliet drīkst). Te lažu nolaist iepriekšējā vakarā iemalkojot pusspaini alus nav prāta darbs, jo draņķīgu rezultātu gadījumā operāciju var atcert un "dirsā darbs un materiāli".
Divas dienas pirms operācijas vizīte pie anesteziologa. Atkal jau nākas uzrauties uz "skarbo krievu laiku veci". Kā speciālists onka noteikti ir labumlabais, bet tas nenozīmē, ka drīkst izturēties pret pacientu vulgāri liekot aizvērt muti un atļaujot runāt tikai pēc kundziņa vēlmes. Nē onkulīt Tu esi da'jeb'kas - tikai ne ārsts!
Nu ko ... operācijas diena ir klāt un 7:45cās esmu uzņemšanā kopā ar citiem "šīsdienas griežamajiem". Ēsts un dzerts atkal jau nav 12mit stundas, fiksi aizpildam vēl pāris papīrus, parakstam iekšējās kārtības noteikumus un piedzīvojumi sākas pa nopietnam.
1mās nodaļas telpas kārtīgas, tīras un svaigi remontētas. Jūtams progress trejos gados.
Gaiteņos ir dzeramā ūdens bidoni - ardievas "čaiņikam uz palodzes".
Internets savests kārtībā. vienkārši slēdzamies tīklam "Pacientiem" un nekāda gemora ar autorizāciju un bezjēdzīgu datu uzskaiti.
Palāta trejvietīga, svaiga, gultas nečīkst to pacēlums/slīpums regulējas ar pulti, kas ir ļoti no svara pirmo pēcoperācijas nakti sāpēs guļot deviņos līkumos sagriežoties.
Špaņa kontakts telefona uzlādei pa rokai. Ir neliels ledusskapis kur savu ēdamo nolikt.
.JPG)
.JPG)
Māsiņas darbojas perfekti visu izstāsta, parāda, pat ūdeni atnest un jā - dod arī vieglu kizdi, kad nepilda ko vajag.
Ar kafiju vispār problēmas, jo automāts ir tikai pirmajā stāvā - iesaku laicīgi sagādāt sauju ar monētām, bet ja galīgi, galīgi kofeīnu gribas, tad ar māsiņām "var sarunāt".
Pēc pāris minūtēm iepazīties atnāk ārsts kura rokās esmu nodots Edgars Ginevičs. Jauniņš protams, bet te bez izpušķošanas un daiļmuldēšanas "cepuri nost" - tādam lūk ir jābūt ārstam. Runā, izjautā, lai ar traumās pabiju tik pusotru dienu, bet atnāk pa treji lāgi apjautāties kā jūtos un vai viss kārtībā. Ļoti ceru, ka čali dzīve nepārvērtīs ignā ciniķī un karjera tiks saistīta ar traumām nevis mukt prom no Latvijas.
Ģērbjam slimnīcas halātu, uzparikte sasienas uz muguras, atstāt no sava apģērba var tikai apenes, iedzeram iedoto nomierinošo tableti un velkamies uz operāciju zāli.
Operāciju zāle piedzīvojusi remontu, nekādu vairs aprautu dībeļskrūvējumu viss tīrs, kā tur ar aprīkojuma agregātu svaigumu nemācēšu spriest, bet personāls visu izdara ātri un operatīvi, nav vairs tukšu runu pacientam dzirdot.
Par operāciju neko nevaru pateikt - ielika vēnā katetru, pāris šprices un "čau pasaule" plīsiens uz pāris stundām.
Athodņaks pēc narkozes - ibio cik sūdīgi, attopies kad operācija galā - plecss jau apsējos, bet te filma zūd te atkal parādas, var jau būt, ka tas ilga realitātē tik pāris minūtes, bet šķita kā smagākā bezfilma "tut pomņu tut ņepomņu". Nežēlīgs kaltētājs. Sāpju gan vēl nav.
Traumu ēdiens. Vispatīkamākais pārsteigums. Cik pirms treji gadi gānījos, tik tagad varu slavēt. Ediens vienkāršs, tomēr labi un kvalitatīvi pagatavots, protams izsmalcināta "garšvielu asuma" nav, bet ko var gribēt ? Toties ir normāli trauki un dakšiņas !
.JPG)
Skrūves diezgan pamatīgas, viena lielāka par otru, metāls nemagnētisks.
Saimniecībā noderēs !!!
.JPG)
Drošībai nākas palikt traumās uz vienu nakti. Tomēr temperatūras nav, miegs nāk tīri labi, lai kā baidījos, ka būs baltā nakts, tomēr izgulēties var.
Nakamajā rītā rentgens kontrolei, bildē var izteikti redzēt caurumu vietas kur ir stāvējušas skrūves.
.JPG)
Kamēr nav caurumi aizauguši ar kaula masu nekādas slodzes rokai !
pat Bongu cilāt nedrīkst ...
pēc divām nedēļām izņems šuves, pēc pusotra mēneša atkal kontrolrentgens....
Nu ko ? ... tauta jautā, kā tad tas ir dzīvē - lūKtum salāpītais plecss ar visām šuvēm
.JPG)
ja šuves "piesedz ar apsēju", tad sāpju nav nekādu un pēc 20mit dienām rēta būs sadzijusi ....
Ir jautājumi vai ierosinājumi, tad rakstam fotoreceptes@fotoreceptes.lv
